Pirms diviem gadiem Iveta Vaivode(1979) devās uz savas vecāsmātes Antoņinas ciematu Pilceni Latgalē, lai atrastu to mītisko vietu, kuru viņa iztēlojās, pētot vecāsmātes jaunības dienu attēlus. „Lai arī šie cilvēki ir pavisam sveši, pilcēniešos atpazinu kaut ko ļoti tuvu, bet aizmirstu – savas ģimenes sievietes. Īpaši reizēs, kad Anna mani vakaros klusi aicināja klausīties bišu dziedāšanā vai stāstīja nebeidzami garos stāstus par savu pagātni. Apstaigājot Pilcenes un tuvumā esošo ciematu ceļus, es atgriezos savā, un, iespējams, arī savas mātes bērnībā, kur katram cilvēkam ir sava smarža, bet tikko izslauktu pienu vienmēr dzer siltu,” saka Iveta Vaivode. Meklējot savas ģimenes pēdējās liecības, autore meklē cilvēkus, kuri kādreiz pazinuši viņas vecomāti. Caur pilceniešu stāstiem fotogrāfe atklāj sen zudušu pasauli. Daudzi no sastaptajiem cilvēkiem turpina dzīvot savdabīgā pagātnē, atmiņās, kas nenovēršami tuvojas tam punktam, aiz kura ir vienīgi aizmiršana. Iveta Vaivode, kura Latvijā pazīstama arī kā atzīta modes fotogrāfe, ar šo sēriju ir ieguvusi C/O Berlin Talents balvu, žurnāla Burn Emegring Photographers fonda grantu, kā arī tikusi Sony World Photography Awards finālā.

Organizē biedrība „Rīgas fotomēnesis”